Eiropas valsts valodu karte – divas, trīs un vairāk - DELFI.lv

Asajās diskusijās par valodas referenduma sekām, divvalodības aizstāvji bieži vien apelē pie citu Eiropas valstu pieredzes, ieviešot vairākas oficiālās valodas. Portāla "Delfi" apkopojums liecina, ka daudzviet Eiropā tiešām ir divas vai pat vairāk oficiālās valsts valodas, bet vēsturiskie apstākļi tajās nav bijuši līdzīgi Latvijai. Tikai Maltas, Somijas un Baltkrievijas gadījumos neatkarību ieguvušā valstī valsts valodas statuss pienākas vēsturiski valdījušu sveštautiešu valodai.

Eiropā ir vairākas valstis, kurās ir ne vien divas valsts valodas, bet gan trīs vai pat četras. Šveici pasaulē atpazīst kā valsti ar drošākajam bankām, gardāko šokolādi un precīzākajiem pulksteņiem, Šveices gleznainie Alpu kūrorti ir galapunkts slēpotājiem un vienkārši skaistu ainavu baudītajiem. Taču Šveice ir īpaša arī ar to, ka tajā sadzīvo daudzas nacionalitātes, kā dēļ, izmēru ziņā salīdzinoši nelielajā valstī, ir četras valsts valodas - franču, vācu, itāļu un retoromāņu. Kalnu valsts ir veidojusies, apvienojoties vairākām zemēm, kuras pārtapa par federatīvām teritoriālām vienībām jeb kantoniem. Tajos, atkarībā no izcelsmes un vēstures, runāja atšķirīgās valodās un dialektos.

Visplašāk lietotā valoda Šveicē ir vācu. Tajā runā vairāk nekā 60% iedzīvotāju. Vairākos kantonos oficiāli lietojamā valoda ir tikai vācu. Apmēram 20% Šveices iedzīvotajiem pirmā valoda ir franču, kurā lielākoties runā valsts rietumu daļā pie Francijas robežas.

Franciski runājošie šveicieši lielākoties nepārvalda valstī visplašāk lietoto vācu valodu. Itāļu valoda tiek lietota valsts dienvidos, un tajā runā mazāk nekā 10% iedzīvotāju. Parasti itāļu valodā runājošie šveicieši pārvalda arī vācu valodu. Vismazāk lietotā ir retoromāņu valoda, kurā runā apmēram 1% valsts iedzīvotāju Šveices Austrumu reģionos.

Arī vienā no atpazīstamākajām un svarīgākajām Eiropas valstīm Beļģijā, kuras galvaspilsēta Brisele tiek uzskatīta par Eiropas Savienības galvaspilsētu, ir vairākas oficiālās valsts valodas. Beļģija ir iedalīta vairākos reģionos un valodu kopienās. Oficiālās valsts valodas Beļģijā ir trīs- flāmu, franču un vācu. Izglītību Beļģijā var iegūt jebkurā no trīs valsts valodām. Valodas lietojumu nosaka konkrētais reģions un pašvaldība, savukārt Brisele ir bilingvāla, jo tajā vienlīdz labi var sazināties franču un flāmu valodā.

Beļģijas divas lielākās etniskās grupas ir flāmi un valoņi. Lielā daļa valsts iedzīvotāju ir flāmi, kuri apdzīvo valsts ziemeļu daļu jeb Flandriju. Tajā oficiālā valoda ir flāmu. Valoņi apdzīvo valsts dienvidu daļu jeb Valoniju, kurā runā franciski. Jau kopš viduslaikiem Beļģijas vēsture cieši vijās ar Franciju un Nīderlandi, kā rezultātā arī radās noteiktie reģioni un valodu kopienas. Austrumu pierobežā dzīvo arī skaitā neliela vāciski runājoša minoritāte.

Vairāk par divām valsts valodām ir arī teritoriāli pavisam nelielās valstīs, piemēram, Luksemburgā ir trīs valsts valodas - luksemburgiešu, vācu un franču. Luksemburgiešu valoda ir radniecīga vācu valodai, kuru pārvalda lielāka daļa valsts iedzīvotāju. Arī Luksemburgas plašsaziņas līdzekļos tiek lietota vācu valoda. Luksemburga ir viena no mazākajam Eiropas valstīm un laika gaitā to pārvaldījušas vairākas valstis, taču vislielākā ietekme tās vēsturē ir bijusi lielajām kaimiņvalstīm Vācijai un Francijai, kādēļ arī saglabājies ir šo valodu oficiālais statuss. 1984. gadā iznākušais Luksemburgas Valodas Akts nosaka, ka franču valoda ir vienīgā, kura var tikt izmantota likumdošanā. Oficiālie dokumenti parasti nav pieejami luksemburgiešu valodā.

Eiropā ir arī vairākas valstis, kurās līdzās vienai oficiālajai valsts valodai atsevišķos reģionos lietotām valodām tiek piešķirts oficiāls statuss. Piemēram, Spānijā, kur līdzās valsts valodai, arī Katalonijas, Basku zemes un Galisijas reģionālajām valodām ir oficiāls statuss. Galīsiešu un katalāņu valodas ir cēlušās no romāņu valodu grupas un ir radniecīgas, kā arī savstarpēji saprotamas, bet basku valoda ir pavisam atšķirīga un tiek lietota tikai Pirenejos.

Maķedonijā, kurā līdzās divām oficiālajām valsts valodām, atsevišķos reģionos ir oficiāls statuss vēl citām valodām. Maķedonija neatkarību ieguva 1991. gadā, kad sabruka Dienvidslāvija, un par vienīgo valsts valodu tika atzīta maķedoniešu. Ar to nebija apmierināti valstī dzīvojošie albāņi, kuru skaits pārsniedza 20%. 2000. gadā albāņi valstī uzsāka protestus, pēc kuriem konstitūcijā tika ieviestas izmaiņas, kas ietvēra arī albāņu valodas kā otras valsts valodas ieviešanu. Tāpat arī, ja kāda etniskā minoritāte pārsniedz 20% no iedzīvotāju kopskaita pašvaldībā, viņu valoda oficiāli tiek izmantota vietējā valdībā.

Somija ir viena no Eiropas valstīm, kurā ir divas valsts valodas, kuras ir oficiālas visā valstī, nevis tikai atsevišķos reģionos. Somija ar nelieliem pārtraukumiem bija kaimiņvalsts Zviedrijas pakļautībā no 12. līdz 19. gadsimtam, kā rezultātā aptuveni 6% valsts iedzīvotāju runā zviedru valodā, tāpēc līdzās valsts pirmajai valodai arī zviedru valodai ir oficiāls statuss.

Arī siltajā salas valstī Maltā ir divas oficiālās valsts valodas – maltiešu un angļu. Malta ir vēsturiski nozīmīga valsts, kura ir apdzīvota jau vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Pirms Maltas pievienošanās Britu impērijai 19. gadsimta sākumā Maltā lielākoties runāja itāļu valodā, taču 1934. gadā maltiešu un angļu valodas tika noteiktas par oficiālajām valsts valodām, lai arī pat mūsdienās Maltā daļa iedzīvotāju runā itāļu valodā.

Divas oficiālās valsts valodas ir arī Baltkrievijā, kurā krievu valodas statuss tika panākts ar referendumu. Pēc neatkarības atgūšanas no PSRS 1991. gadā baltkrievu tika atzīta par vienīgo oficiālo valsts valodu un tika izvirzīts mērķis pilnībā izstumt krievu valodu, taču 1995.gadā valsts prezidents Aleksandrs Lukašenko ierosināja referendumu, kurā tauta nobalsoja par oficiālās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.